Nekad nedomāju, ka mana dzīve mainīsies nevis no kāda liela notikuma, bet gan no tā, kā es pavadu banālu piektdienas vakaru. Sēdēju mājās ar tasi tējas, jo draugi visi bija aizbraukuši uz laukiem, un pēkšņi sapratu, ka man ir garlaicīgi. Ne tā parastā garlaicība, kas pāriet pēc seriāla sērijas, bet gan tāda, kas liek justies kā sastāvdaļai no mēbeļu komplekta. Tieši tajā brīdī es atcerējos, ka pirms nedēļas kāds kolēģis, smejoties, pieminēja savu vakara nodarbi. Viņš teica, ka tas ir tikai veids, kā nosist laiku, bet man toreiz tas nešķita interesanti. Tomēr tagad, ar tukšu ledusskapi un vēl tukšāku plānu nedēļas nogalei, es nolēmu pamēģināt. Atvēru pirmo saiti, kas nāca prātā, un tā bija rodeoslot latvija. Sākumā neko nesapratu, jo mūžā biju spēlējusi tikai tos datora pasjansa variantus, bet interese ņēma virsroku.
Pirmās minūtes bija juceklīgas. Es taču neesmu kazino cilvēks! Man vienmēr ir šķitis, ka tā ir pārāk trokšņaina, pārāk krāsaina un pārāk sveša pasaule, kur cilvēki zaudē galvu. Bet digitālajā vidē viss izskatījās pavisam citādi. Klusa istaba, silta tēja un mierīgs ekrāns, kurā griežas virtuālie ruļļi. Pirmo reizi es uzliku tikai piecus eiro, jo mana dzīves filozofija allaž bijusi — aut, ja vari atļauties zaudēt smaidu. Tas nebija par naudu, es gribēju saprast, kāpēc pieaugušie cilvēki, kas normāli strādā, tērē savu laiku šādām blēņām. Un tad es sapratu — tā nav blēņa. Tā ir koncentrēta cerība. Katrā griezienā ir kaut kas tāds, kas liek aizmirst par dienas sīkumiem. Kad ekrānā parādās trīs vienādi simboli, manā galvā notiek kaut kas līdzīgs mazai uguņošanai.
Es turpināju spēlēt to vakaru, bet nevis tāpēc, ka gribēju vairāk naudas. Drīzāk tas bija kā eksperiments ar savu pacietību. Pamanīju, ka man sāk rasties muļķīgas tradīcijas: es vienmēr nospiedu pogu tikai tad, kad tējas krūze bija tieši tur, pie rokas, un kad es nodeklamēju, ka ārā iedegas laterna. Smieklīgi, bet tas pārvērtās par vakara spēli. Es, pieaugusi sieviete ar hipotēku un nopietnu darbu, veidoju savu mazo rituālu. Neko daudz es tajā naktī neieguvu, laikam ap desmit eiro bankā, bet sajūta bija tāda, it kā es būtu atradusi slepenu istabu sevī. Nākamajā dienā es par to nedomāju. Nu, gandrīz nedomāju. Bet nedēļas beigās, kad atkal pienāca piektdiena, es sarunāju sev tādu kā atlīdzību par padarīto darbu. Es atcerējos, kā man paveicās ar to vietu, un nolēmu, ka varu uzspēlēt vēlreiz, bet tikai tad, ja dienas laikā būšu izpildījusi visus plānotos uzdevumus. Tā sākās mana jaunā piektdienas programma. Viss bija skaidrs, vienkāršs un neparasti patīkams.
Tad notika kas tāds, ko es nemaz negaidīju. Man piezvanīja mamma. Mūsu saruna parasti ir īsa, bet šoreiz viņa kaut ko pamanīja manā balsī. Jautāja, vai man nav parādījies puisis, vai es neesot guvusi paaugstinājumu. Viņa bija pārsteigta, ka es skanēju vieglāk, mazāk saspringti. Un tad es nodevējos. Pastāstīju, ka man ir jauns hobijs, ka tas varētu likties dīvaini, bet es spēlēju tādas mierīgas spēles internetā. Viņa pasmējās un teica, ka es vienmēr esmu bijusi tāda — kamēr nesanāk atrast pati savu ceļu, es ignorēju visus padomus. Pēkšņi sapratu, ka mans stāsts nav par naudu. Tas ir par to, kā es atļaujos sev kļūdīties bez sekām. Jo dzīvē bieži vien visu kontrolējam, bet tur, digitālajā vidē, man nav jākontrolē nekas. Es tikai gaidu, kamēr ruļļi apstāsies. Un tas man iemācīja pieņemt to, ka ne viss ir atkarīgs no manis.
Ar laiku es sāku sajust, ka šī nodarbe man sniedz vairāk, nekā es biju gaidījusi. Tā man palīdzēja paskatīties uz savām attiecībām ar citiem. Agrāk es mēdzu visu laiku uztraukties par to, ko citi par mani domā, kā es izskatos, ko saku. Bet, sēžot pie ekrāna, man bija pilnīgi vienalga. Neviens mani neredz, nedzird un nevērtē. Es piederēju tikai pati sev. Es sāku pamanīt, ka šo sajūtu es gribu pārnest arī uz reālo dzīvi. Piemēram, darbā es sāku izteikt savas domas daudz drosmīgāk. Sākumā kolēģi bija pārsteigti, jo es vienmēr biju tā klusā, kas sēž istabas stūrī un raksta protokolus. Bet pēc dažām nedēļām viņi sāka lūgt manu viedokli par lietām, kurām es vienkārši ļāvos būt spītīgai. Sapratu, ka spēle man iedeva to, ko nespēj pat psihologa grāmata — sajūtu, ka risks nav vienmēr slikts, ka tas var būt patīkami.
Reiz es uzvarēju to, ko šajā vidē sauc par lielo summu. Nebiju gaidījusi un, godīgi sakot, es pat nobijos. Kad ekrānā parādījās tas skaitlis, es sēdēju un smējos viena pati savā virtuvē. Vai tas mainīja manu dzīvi? Nē, protams, nē. Bet tas mainīja manu priekšstatu par veiksmi. Es vienmēr domāju, ka man tādas nav. Kaut kā bērnībā man pietrūka, lai laimētu kaķi izlozē, skolā es nekad netiku uz skatuves, un darbā mani stāstus vienmēr apstiprināja pēdējā. Un tad pēkšņi — šī nejaušība. Es sapratu, ka veiksme nav nemitīga laimes straume, bet drīzāk upe, kas paņem pārtraukumu un atnāk, kad viņa pati vēlas. Mēs nevaram viņu piespiest, mēs varam tikai būt gatavi to satikt un saglabāt mieru.
Šajos mēnešos es esmu daudz mazāk kļuvusi aizkaitināma. Agrāk es dusmojos par sīkumiem, par kavētu autobusu, par rindu veikalā, par lietus lāsēm uz logiem. Bet tagad es domāju: labi, tā ir tikai īslaicīga neveiksme. Dažreiz es sev atgādinu to sajūtu, kas rodas, kad uz ekrāna griežas simboli — tā ir koncentrēšanās uz tagadni, nevis uz pagātnes kļūdām vai nākotnes ra